Kāds bijis ceļš līdz Meža un vides zinātņu fakultātei?

Ceļš ir bijis interesants. Skatoties sava ciltskoka saknes, viens atzars meklējams tepat Zaļeniekos, otrs – pie Kuldīgas. Bērnības vasarās viens mēnesis man pagāja Zemgalē, kur izbaudīju īstu lauku sētu pie krustēva, kur bija cūkas, truši, vistas, govis, garumgaras cukurbiešu vagas, siena laiks utt., burvīgas atmiņas, savukārt, Kuldīgas pusē bija dārza darbi, makšķerēšana un peldēšanās Ventā un Nabes ezerā ar vecvecākiem. Pats kādu laiku dzīvoju Rīgā, tagad – Garkalnē – līdzās dabas liegumam, kur mīt zaļās vārnas.

Runājot par darba gaitām, varu sacīt, ka esmu akadēmiķis trešajā paaudzē. Mana vecmāmiņa bija vēsturniece, strādāja Latvijas Universitātē, mans tēvs prof. Ainārs Paeglītis vairākus gadu desmitus strādājis un vadījis RTU Ceļu un tiltu katedru (noteikti piebildīšu, ka viņš ir lasījis lekcijas par tiltiem tepat Jelgavā, tolaik Latvijas Lauksaimniecības universitātē), mamma ir aizstāvējusi doktora grādu infektoloģijā "Stradiņos".

Pats vispirms gribēju studēt arhitektūru, paliekot pāris vietas aiz “svītras”, gāju uz būvniekiem, kur tiku pie bakalaura grāda un tālāk maģistratūrā “nonācu” pie ceļiem un tiltiem. RTU ieguvu arī inženierzinātņu doktora grādu. Paralēli studijām, vēl būdams maģistrs, sāku lasīt lekcijas kā zinātniskais asistents. Pamata studiju kurss, ko lasu, ir grunts mehānika, bet esmu lasījis arī kursus par koka un dzelzsbetona konstrukcijām. Neticami, bet paskaitot sanāk, ka ar studentiem pirmo septembri sagaidīju jau astoņpadsmito reizi!

Līdztekus akadēmiskajam darbam esmu strādājis industrijā, pēc inženiera grāda saņemšanas un darba pieredzes dažādos projektos kļuvu par sertificētu būvinženieri – tiltu projektētāju. Sākot ar 2013. gadu esmu darbojies dažādos projektos būvniecības un projektu vadības jomās. Šai sakarā jāpiebilst, ka Meža un vides zinātņu fakultātē (MVZF) ir paredzēta jauna studiju programma “Ceļi, dzelzceļi, tilti un hidrotehniskās būves”. Pie mums mācās, ja tā var teikt, Latvijā pēdējie hidrotehniķi, par jauno programmu esmu runājis ar dzelzceļniekiem, kas ir ļoti ieinteresēti, daru visu, lai iecerētais izdotos.

Meža un vides zinātņu fakultātē nonācu, saasinoties pretrunām starp manu pārliecību un to attīstības virzienu, kurp sāka doties RTU. Manuprāt, profesionālā bakalaura mācību programmas ir labākā mācību forma šobrīd, jo studiju laikā studenti iegūst pirmo darba pieredzi prakses vietās un, pabeidzot studijas, saņem inženiera grādu. Akadēmiskā bakalaura studiju laikā prakses nav un pēc studijām netiek iegūts inženiera grāds, līdz ar to studijas ir jāturpina. LBTU šobrīd ir ļoti spēcīga mācībspēku komanda, liela daļa pasniedzēju arī darbojas industrijā, kas nodrošina aktuālo teorētisko un praktisko zināšanu pārnesi. Lielākoties, visi profesionālie bakalaura studenti, mācoties 2. vai 3. kursā, jau sāk strādāt.

Ja nekļūdos, LBTU nav dalījuma profesionālajos un akadēmiskajos bakalauros.

Pamatā ir profesionālie bakalauri; dažās programmās ir arī akadēmiskie bakalauri, kas saprotami, jo attiecīgajā specialitātē nav inženieru kvalifikācijas.

Vai RTU vairāk sliecās uz akadēmiskajām zināšanām un to apguvi un nostiprināšanu?

Cik zinu, RTU virziens ir vairāk uz akadēmiskajām zināšanām. Šobrīd gan ir interesants laiks, jo vairākas augstskolas ir parakstījušas līgumu par institucionālā finansēšanas modeļa ieviešanu. Ļoti vienkāršojot, tas nozīmē, ka turpmāk “maksās” par absolventiem.

Tas mazliet atgādina skolas pirms 40-50 gadiem, kad skolēnu "vilka, vilka", kamēr viņš pabeidza kaut 8 klases...

Jā, šim modelim ir riski saistībā ar kvalitātes nodrošināšanu, tā būtu viena lieta, cita problēma ir "vēlme optimizēties", pielāgojoties šim modelim uz studentu rēķina.

Es uzskatu, ka mācību procesā ļoti svarīga ir gan teorētiskā, gan praktiskā puse, pie mums LBTU ar studentiem strādā gan augstas raudzes zinātnieki, gan industrijas pārstāvji un mūsu uzstādījums ir kvalitāte pār kvantitāti. Zinu, ka īstermiņā tas rada problēmas, bet ilgtermiņā šo uzstādījumu novērtēs gan studenti, gan darba devēji un Latvijas tautsaimniecība.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, 2024. gada pavasarī, kad tapa skaidrs, ka RTU turpmākā attīstība nesaskan ar manu skatījumu, atbraucu uz Jelgavu un tikos ar jaunievēlēto rektori un viņas komandu, izstāstīju savas domas un idejas. Jau pēc dažiem mēnešiem tolaik dekāna p.i. profesore Vivita Puķīte aicināja mani kļūt par MVZF Būvniecības un kokapstrādes institūta direktoru. Fakultātē esmu nostrādājis gadu un, ņemot vērā, ka manas idejas un plāni bija lielāki nekā varēšana un iespējas institūta līmenī, piedalījos atvērtā konkursā uz dekāna vietu un tiku izvēlēts.

Kāpēc uz plāksnītes pie kabineta durvīm rakstīts "dekāna pienākumu izpildītājs"?

Kā minēju, LBTU strādāju tikai gadu, kālab tika pieņemts lēmums sākotnēji mani pieņemt darbā kā dekāna pienākumu izpildītāju.

Noprotams, ka ir vēlme šo darbu turpināt.

Noteikti! Ir tik daudz kas jāizdara. Man apkārt ir ļoti spējīgi un spēcīgi kolēģi un fakultātes attīstībai redzu lielu potenciālu. Ņemot vērā, ka fakultāte relatīvi nesen tika apvienota, šobrīd lielākā uzmanība ir kolektīva saliedēšanai un zinātnisko komandu izveidei. Tālāk plānojam kopīgi turpināt jau iesāktos zinātniskos projektus un aktīvi startēt un realizēt jaunus gan Eiropas, gan pasaules līmenī.

Kopsavelkot, zinātnieks, kas lieliski orientējas un labi pieprot praktisko pusi.

Jā, tā laikam var teikt! Savas profesionālās un akadēmiskās karjeras laikā esmu bijis dažādās lomās, kas man ir devis iespēju uz lietām paskatīties no atšķirīgiem skatu punktiem. Šī pieredze palīdz strādāt ar studentiem, kolēģiem un sadarbības partneriem.

Meža un vides zinātņu fakultāte relatīvi nesen kļuvusi "lielāka". Kāda ir bijusi līdzšinējā sadarbība ar meža nozari? Vai ir nācies sadarboties?

Noteikti neteikšu, ka "nācies", bet ir bijis tas gods. Ir lieliska sadarbība ar Latvijas Kokrūpniecības federāciju, no kuras gūstam palīdzību un atbalstu, asociāciju "Latvijas koks", kas informē un stāsta jauniešiem par kokrūpniecības nākotnes iespējām, kuras dažs labs vēl neredz. Liels paldies jāsaka "Latvijas Finierim", kas atbalsta fakultāti ar materiāliem un kopš šī gada septembra arī ar mācībspēku. Vēl ir veiksmīga sadarbība ar "Latvijas valsts mežiem", "Meža Pētīšanas staciju", SIA "Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts", SIA "KUREKSS" un vēl daudziem citiem sadarbības partneriem.

Ja paskatāmies plašāk un iztēlojamies, universitāti (LBTU) kā spēcīgu putnu – viens spārns – zinātniskā daļa, otrs – pedagoģiskā darbība un industrijas iesaiste. Ar vienu spārnu palidot nevar, tāpēc, ja starp reālo dzīvi un teoriju nav sasaistes, rezultāts būs ļoti bēdīgs.

Nozare gan bieži vien "paņem" studentus jau 2. vai 3. kursā un gadās, tie no mācību procesa pazūd... paiet zināms laiks un viņi atgriežas, jo sapratuši, ka tālākai karjerai diploms ir vajadzīgs.

Par Meža un vides zinātņu fakultātes zinātnisko darbību – ko vēlies paveikt?

Manuprāt, zinātniskā daļa līdz šim fakultātē nav atklājusi savu potenciālu, domāju to mainīt. Šobrīd kritiski nepieciešams fakultātes mērogā apvienot institūtos strādājošos pētniekus, lai mēs kopīgi varētu dalīties ar informāciju, palīdzētu viens otram iet uz kopēju mērķi, veidotu sadarbību ar industriju un zinātnes organizācijām Latvijā un pasaule. Visu šo darbību rezultātā vēlos, lai katrs institūts spēj realizēt gan vietēja, gan Eiropas līmeņa zinātniskos projektus. Tas ir mans lielais mērķis, kādēļ, kā minēju, ceru darbu dekāna amatā turpināt, jo vienā gadā tas nav ne sasniedzams, ne paveicams.

Ko pats stāstīsi studentiem?

Mans priekšmets ir Grunšu mehānika, kas dažādās mācību iestādēs tiek saukta dažādi (arī ģeotehnika vai transportbūvju pamati un pamatnes). Grunšu mehāniku lasīšu Būvniecības un Vides un ūdenssaimniecības studentiem. Pavasara semestrī esmu ieplānojis arī tikties ar "Mežinženieris" programmas studentiem kursā "Meža infrastruktūra", kur stāstīšu gan par gruntīm, gan meža ceļiem un tiltiem. Darbs ar studentiem man vienmēr ir paticis, jo gadu laikā iekrājušies daudzi interesanti piemēri, stāsti, arī joki, kas padara lekcijas saprotamākas un sarežģītās lietas vieglāk uztveramas.

No profesionālās puses raugoties, vai iespējams praktiski vai zinātniski novērtēt pēdējo gadu drūmos stāstus par mūsu tiltu briesmīgo stāvokli? Vai ir tik traki?

Kopumā Latvijā tilti nav briesmīgā stāvoklī, zinu, ka "Latvijas valsts ceļi", "Latvijas valsts meži" un pašvaldības aktīvi veic tiltu apsekošanu un iespēju robežās cenšas tos atjaunot. Problēma ir tajā, ka lielākā daļa tiltu būvēti 60.-70. gados un tuvojas to kalpošanas laika beigas. Minētajā laika posmā tiltu konstrukcijas tika veidotas no saliekamā dzelzsbetona ar nepietiekamu betona aizsargkārtas biezumu, nekvalitatīvi izbūvētu hidroizolāciju un drošības prasībām neatbilstošām barjerām.

Nesen piedalījos Saeimas priekšsēdētājas biroja organizētā sanāksmē, kur runājām par koka konstrukcijām. Mani aicināja pastāstīt par koka tiltiem Latvijā. Interesanti, ka Latvijā ap 50.-60. gadiem bija vairāk nekā 3000 koka tiltu, šobrīd koka tiltu īpatsvars mērāms ap 100, kas, manuprāt, būtu jāpalielina. Koka tilti var tikt ražoti Latvijā no vietējiem materiāliem, to stiprība ir identiska, šīs konstrukcijas ir vieglākas un to izmaksas šobrīd ir līdzīgas dzelzsbetona tiltiem, tomēr, ja šādu tiltu lietojums būtu plašāks, ražošanas jaudas palielinātos un izmaksas samazinātos. Pieļauju, ne reizi vien būs redzēts skats, kur tiltam, skatoties no apakšas, ir nodrupuši betona gabali un redzams metāla stiegrojums.

Jelgavas apkārtnē, jo īpaši pār Svēti, vēl 70. gados bija daudz koka tiltu...

Koks saglabājas, ja 100% atrodas ūdenī vai tas relatīvi ir sausumā. Ja sausums un mitrums mijas, konstrukcijas sāk bojāties un trupēt.

Saeimas priekšsēdētājas biroja sanāksmēs pieminējām arī valsts drošību, jo, piemēram, pierobežas zonā var rasties nepieciešamība pēc tiltiem, kurus, var viegli un ātri uzlikt un tikpat viegli un ātri noņemt. Šādus tiltus var it vienkārši saražot tepat Latvijā. Pierobežā mūsu pašu koka vai kokbetona tilti varētu būt lietderīgi ļoti plašā nozīmē. No citas puses raugoties, šī ir mūsu fakultātes un universitātes inovācija, pie kuras strādājam un attīstīsim to tālāk.

Kā tu kā profesionālis vērtē situāciju, ka ar mežiem un koksni bagātā valstī plāni par koka izmantošanu celtniecībā nereti noslēdzas brīdī, kad koka būves gribētājam priekšā noliek blāķi ar dokumentiem (vai šo pašu blāķi atsūta e-pastā) un saka: "Šeit rakstīts tā... Te ir šādi ierobežojumi, tur – citi utt." Meža nozarei šis jau labu laiku ir aktuāls jautājums – cīkstiņš ar ierobežojošiem normatīviem un iesīkstējušu domāšanu...

Lai sekmētu koksnes izmantošanu Latvijā ir nepieciešams darbs pie trīs jautājumiem. Pirmais, kā Latvijā saražot būvēm nepieciešamos kokmateriālus; secinu, ka pie mums elektrība nav pietiekami lēta, kas būtu ļoti nepieciešams dažādiem procesiem, piemēram, koksnes žāvēšanai. Otrs jautājums, ko netieši pieminēji, ir mūsu stingrie ugunsdrošības noteikumi (ar tiem saistītā tiesību aktu bāze). No vienas puses tas ir labi, bet, domāju, šajos noteikumos būtu iespējamas, pat nepieciešamas, izmaiņas, ņemot vērā skandināvu pieredzi. Trešais, allaž aktuālais jautājums – finansējums. Lai varētu saražot ēku, avansā nepieciešami ap 50% finansējuma materiālu iegādei. Bieži kredītiestādes dod sadalītu finansējumu pa daļām, kas padara koka karkasa ēku iegādi privātpersonām ļoti apgrūtinošu. Cik zinu, šīs problēmas risināšana notiek, piesaistot Altum. Šie trīs ir nopietnākie šķēršļi koksnes izmantošanai būvniecībā.

Kā vērtē pēdējo gadu diskusijas par un ap mežiem un zemes izmantošanu vispār? It cikliski nozarei tiek uzbrukts, uzbrukumos izmantojot dažādus paņēmienus.

Manuprāt, visi šie jautājumi ir jāskatās kompleksi. Latvijai, līdzīgi kā kaimiņvalstīm, ir jāspēj izmantot savi resursi, lai nodrošinātu mežu izmantošanu un ieņēmumus tautsaimniecības attīstībai. Līdzīgi jābūt sakārtotai kārtībai, kā tiek izveidoti un likvidēti liegumi un biotopi, ja to teritorijā vairs netiek konstatēti sākotnēji fiksētie dzīvnieki un augi.

Domāju, šai ziņā līdzsvara jautājums ir pats svarīgākais. Tavā jautājumā ir ietverts cits jautājums – vai situācija tiek risināta, balstoties skaitļos vai emocijās. Man dažkārt šķiet, ka vairāk izskan emocijas.

Kā vērtēt, ka par dažādu nozaru vērtētājiem tiek "iecelti" interesenti, kas varbūt mīl pastaigas mežā, priecājas par skatu no koka vai betona tilta, bet par mežu vai tilta būvi neko nezina.

Šķiet, daudz bīstamāki par interesentiem ir tie, kas attiecīgajā tēmā kaut mazliet, bet orientējas. Esmu pieredzējis, ka man, sertificētam būvinženierim, cilvēks stāsta, kā, vadoties no dažādiem noteikumiem, vajag projektēt tiltus. Turklāt, sarunu biedrs nebūtu nosaucams par absolūtu "nezinīti", bet... viņš zina tik daudz, lai varētu gudri runāt, ne vairāk.

Gudrība, starp citu, ir ļoti plašs jēdziens – ir teorētiskās zināšanas, praktiskās zināšanas, empātija, spējas līderībā un komunikācijā. Ja skatāmies uz studentiem, lai jaunais censonis taptu daudzpusīgs, erudīts un zinošs, tikai teorētiskās zināšanas ir daudz par maz. Pieredze rāda, ka visgudrākie cilvēki nekad neteiks, ka viņi tādi ir. To jūt, ar viņiem sarunājoties.

Man ir svarīgi, lai studenti ne tikai iegūtu zināšanas, bet arī iemācītos redzēt plašāk un atrastu savu ceļu izvēlētajā profesijā. Manā vadībā Meža un vides zinātņu fakultāte kļūs par ekosistēmu, kur talanti aug, idejas top par īstenību un kopā mēs iesim uz gudrāku un veiksmīgāku Latviju.